Bez parādiem vai līdzekļu aizņēmumiem uzbūvēt latviešu namu Indianapolē ir bijis Latviešu Sabidriskā Centra dibinātāju mērķis un solījums. Mērķis ir sasniegts un solījums izpildīts

Darba gaita daudreiz prieks ir mijies ar rūpēm. Brīžiem sajūsma ir krustojusies ar vienaldzību. Pretdarbība izraisījusi spītu un veicinājusi strādnieku aizraušanos un uzupurēšanos. Bet pāri visam ir stāvējusi pienākuma apziņa, pildīt sabidrībai dotos solījumus un iecerēto pārvērst īstenībā. Noietais celš nav bijis viegls. Ko ir prasījuši pieci nama būves gadi aktīviem strādniekiem, to vislabāk apzinās paši darbu talcinieki un vadītāji.

Indianapoles latviešu nams ir iegājis Amerikā dzīvojošo latviešu gaitu vēsturē. Darba veicēji ir pelnījuši, lai arī viņu vārdi un pūles, kas veltītas nama celšanā, netiktu aizmirstas. Nav iespējams aprakstīt visus paveiktos darbus. Nav iespējams pieminēt visu darbu veicēju un atsaucīgo atbalstītāju vārdus. Par katra uzupurēšanos un ieguldījumu, liecina pievienotais talkās nostrādāto stundu skaits. Iecerētā projekta plašumu noteica sabiedrības atsaucība. Cēlos plānus varējām piepildīt tikai mūsu rīcībā esošo līdzekļu robežās. Nams, savu iespēju robežās, ir atbalstījis un veicinājis latviešu kultūru, latvisko garu un latviešu sabiedriskās rosmes Indianapolē. Nama cēlāju vēlējums ir, lai nams sekmētu šos mērķus, kamēr vien Indianapolē pastāvēs organizēta latviešu sabiedrība.

Latviešu kolonija Indianapolē sāka veidoties tikai četrdesmito gadu beigās. Izņemot vienu vecu latvieti Georgu Inku, Indiānā nebija citu bijušo latviešu izcelsmes vietējo iedzīvotāju. Georg Inka bija nonācis Amerikā kā kuģa zēns Pirmā pasaules kara laikā. Kad ieradās pirmie latvieši, aizmirstā latviešu valoda viņam nebija šķērslis ciešu kontaktu nodibināšanai. Būdams Amerikas pilsonis un labs valodas runātājs ar savām darba spējām, viņš palīdzēja jaunu emigrantu darba iepirkumā un dzīves sākumā.

Vēlāk, kad beidzās Otrais pasaules karš, vācu bēgļu nometnēs sanākušie latvieši meklēja iespējas emigrēt uz dažām emigrācijai pieejamām pasaules valstīm. Daudzi vērsās pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Līdz 1948. gadam, kad ASV prezidenta Trūmena vadībā pieņēma 1948. gada Pārvietoto personu ieceļošanas aktu, emigrācija uz ASV bija iespējama tikai atsevišķām valstīm noteikto kvotu robežās. Mazā kvota bija izsmelta. Pirmie latvieši, 4 cilvēku ģimene, ieradās ASV un apmetās Indianapolē.

Jaunā likuma ietvaros latvieši Indianapolē sāka ieceļot 1949. gada beigās. Amerikas Savienoto Valstu Pirmās Apvienotās luterāņu draudzes mācītājs Pauls Hufmans ļoti vēlējās sniegt ierašanās brīdim nepieciešamās garantijas. Saskaņā ar 1952. gadā "Indianapolis Times" publicēto rakstu "Viņš iegulda cilvēkos", viņš sniedza vairāk nekā 400 garantijas, no kurām divas trešdaļas bija paredzētas latviešu emigrantiem. Visi jaunie emigranti bija iesaistīti mācītāja draudzē.

Tālu un bargu moku ceļu latviešu tauta ir sākusi staigāt jau kopš 1941. g. 14. jūnija. Latvijas okupanti visbrutālākā veidā ir sākuši un turpina iznīcināt latviešu tautu. Sibīrijas vergu nometnēs iznīcināto, komūnistu cietumos noslepkavoto, neskaitāmās sodu nometnēs sakropļoto un cīņās par Latvijas brīvību kritušo latviešu tautas locekļu skaits sniedzās vairākos simtos tūkstošu. Latvijā nedrīkst pieminēt šos mocekļus un varoņus, kuri savas dzīvības ir atdevuši dzimetenes mīlestības un tēvzemes brīvības dēļ. Viņu kapu vietas, bez krustiem un vārdiem, ir izkaisītas Krievijas plašumos un Sibīrijas tundrās.

Rodās doma Indianapolē uzcelt pieminekli vai uzstādīt piemiņas plāksni visiem komūnistu okupantu aizvestiem, nomocītiem, represētiem un par Latvijas brīvību kritušiem latviešiem. Idejas reālizēšanu uzņemās Indianapoles Latviešu Organizāciju padome. Daudz domu tiek izmainīts par pieminekļa atrašanās vietu, minot gan kapsētas, parkus, pilsētas namus un citas ievērojamākas vietas. Beidzot izdodās vienoties, ka vispiemērotākā vieta būs Latviešu Centrs. Godinot visus lielās latviešu sāpju draudzes locekļus, piemineklis būs vieta, kur tautas sēru dienā varēsim nolikt ziedus un domās būt kopā ar cietušajiem. Piemineklis tiek celts ar visas Indianapoles latviešu sabiedrības – tautas – saziedotiem līdzekļiem pēc mākslinieka Arnolda Sildega meta. Darbs norit Antona Platača vadībā, Jurim Caunem. Pieminekli atklāj 1984. g. 14. jūnijā un to iesvēta mācītājs Pēteris Nesaule.